Pirmie termiski apstrādātas pārtikas apliecinājumi ir 1.9 miljoni gadu seni. 50-100 tkst. gadus atpakaļ uguns lietošana kļūst plaši izplatīta un to var uzskatīt par laiku, kad cilvēks bija pieradinājis uguni. Uguns ir bijusi cilvēka sabiedrotā pasaules iekarošanā.
Mūsuprāt, Ugunsstaigāšana ir viens no senākajiem cilvēku rituāliem, jo liecības par to ir pieejama visos kontinentos. Acīmredzami, cilvēks ir ņēmis līdzi šo rituālu no sava šūpuļa (Āfrika, Ēdenes dārzs vai cits) un izplatījis pasaulē.
Senākās pierakstītās liecības ir vairāk kā 3000 gadu senas un nāk no Indijas. Tajā aprakstīta divu priesteru sacensība ugunsstaigāšanā un slavināts tas kurš nogāja pa uguni vistālāk. Senajā Romā esot bijis likums, kas atļāva nemaksāt nodokļus, ja vari noiet pa uguni un neapdedzināties. Dažām Pakistānas ciltīm spēja iet pa uguni un neapdedzināties ir pierādījums, ka neesat vainīgs noziegumos.
Ugunsstaigāšanas ceremonijai ir ļoti dažādi konteksti, bet tai nav nedz ģeogrāfisko, nedz reliģisko robežu. Pašlaik dzīvās ugunsstaigāšanas tradīcijas ir sastopamas visās pasaulas malās no Japānā līdz Eiropai, kur ir vairākas dzīvas ugunsstaigāšanas tradīcijas: Spānijā, Grieķijā, Bulgārijā u.c. To piekopj gan kristieši, gan pagāni, gan hindu, gan daoisti visdažādākajos kontekstos un dažādu mērķu labā.
LAT